laiciņš

Cik interesanti laiks un dzīve, kas savā ziņā ir tas pats laiks, izmaina cilvēku, pat tā seju, attieksmi, morāles...Viss vai nu ceļas uz izaugsmi, vai nu brūk un jūk.
Kad ceļ cilvēks savu potenciālu un pašizaugsmi, tad viņš itkā tuvojas savai bezgalīgajai laime, bet kad brūk, tad brūk līdz psiholoģiskā sekluma.
Laikam ejot cilvēkos arī mainās vērtības, nav runa par to, ka cilvēks augstākas lietas novērtē ar dārgāku cenu, bet runa ir par to, ka cilvēks sevi vienkārši sagrauj. Tā ir nežēlība pašam pret sevi, pašam pat to neizjūtot, es teiktu, ka tas ir briesmīgi, bet tajā pašā laikā arī vajadzīgi.
Lai kļūdās kristu vajag mazu mirklīti, bet augt un labot tās ir atvēlēts laiks paša apziņai un dzīves izmaiņām, varbūt arī nē, bet kad cilvēks ir pašā apakšā, tad arī viņš saprot kas ir labs un kas vienkārši nav vajadzīgs.