Stāvu tramvaja pieturā. Tur stāv tāda strikta omīte ar savu mazdēliņu, pikti bīda viņu uz visām pusēm, paklausīgs mazbērniņš, nerunā nevienu pašu vārdiņu pretī, izdabā visu vecās kundzes īgnuma vētrām.
Vēl stāv divi apmēram 5/6 gadīgi puikas, bez vecākiem, redzams, ka paši savās gaitās ar savu skatu uz dzīvi un palaidnībām, ne šī vienīgā diena, kura pavadīta blandoties pa ielām. Par to vēsta noskrandušās drēbes, rotaļīgā uzvedība un sāpju pilnās acis.
Kāpjam visi nu tramvajā. Paklusīgais puikiņš man uzkāpj uz kājas un skatās uz mani ar lielām acīm. ‘Nu nekas taču, katram negadās,’ es nodomāju.
Braucot tramvajā divi mazie palaidņi ālējoties tēlo, ka smēķē cigareti. Īgnā omīte protams metas abus palaidņus audzināt. Mazais pieklājīgais puikiņš turpina klusēt un bolīt acis.
Es gatavojos kāpt ārā. Tajā pašā brīdī izspraukušies cauri cilvēkiem uzrodas tie paši divi palaidņi un viens no viņiem pamanās man uzkāpt uz kājas. Es vēroju kas notiks. Sekojošā rīcība no palaidnieciskā puikas: „Atvainojiet lūdzu!”
Tad tas lika aizdomāties un atcerēties to, ka sabiedrībā ir divi kultūras slāņi. Ne vienmēr personas, kas dzīvo rāmjos ir tās cilvēciskākās.
Protams arī tāds aspekts, bērnam visa dzīve vēl priekšā, visas iespējas to mainīt.
Gribētu būt ar pārdabiskām spējām un redzēt kādas dzīves un raksturi šiem jaunskundziņiem ir izveidojušās pēc 15gadiem, tagad jāspēj tikai iztēloties, jo gadās jau visādi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru