Šodien bija grūta, bet patīkama diena.
Pārsteidzošu pozitīvismu saņēmu no klases kopiena jeb tā teikt dvēseles, jo izrādās, ka viņiem visiem kopā tāda arī ir.
Nespēju aizmirst to, ko nav vērts atcerēties. Par to man metās dusmas uz sevi. Prāts pilnīgi kliedz, lai met mieru, ka apnicis jau ir, bet sirds spītīgi turas pretī, līdz neznu kam būtu jānotiek. Draugi saka, ka vajag izklaidēties, bet es jau to daru. Kā kaut kur izklaidējos, tā viņš priekšā. Saodīts vnk.
Esmu ļoti laimīga tomēr, ka man ir tik mīļa ģimene.
Esmu ļoti laimīga, ka man ir tā paveicies ar draugiem, jo viņi man ir paši labākie.
Šodien sportā Sniedziņa jaka-balta,balta-pilnīgi raksturīgi slengam, basīša bumba man rokās, bet kā nesanāk tā nesanāk tas divsolis, ko reiz man mācīja kāds mīļš cilvēciņš un kā nesanāk tā nesanāk! Tad pēkšņi nenokā Ipodiņš pats no sevis uzslēdz Severjana dziesmu Heartless un iedomājies es jau disoļa otrajā solī un sanāk visi tie fakinie soļi un bumba iekšā, grozā-JĀ! Domas, domas, domas jāsavalda! Tā vairs nevar, bet tas varbūt nav domas, varbūt kas cits...sirds?Nu nezinu.
Dažreiz sajūta ir tāda, ka nekas vēl nav beidzies! Bet apsolu, ka rīt jau man atkal viss būs kārtībā!
Ārā ir tik auksts, ka pilnīgi jau riebjas, tik ļoti, ļoti, ļoti gribu vasaru!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru