Tādas kā pārdomas*

Ir pagājuši jau trīs gadi. Iespējams vairāk. Nezinu.
Ir nākuši un gājuši tādi un šādi, bet dvēselītē nosēdies ir tikai viens stiebriņš.
Kāpēc? To arī es nezinu.
Ja tu kādu mīli, tad laikam vienreiz un pa īstam, mūžīgi un līdz galam.
Jā, liktenis šķir. Vējš pūš uz visām pusēm, svaida un nēsa kā kuģus jūrā. To es zinu.
 Notiek visādas muļķības, sagadīšanās, pārpratumi un cilvēku stulbumi. Tas nekas To arī es zinu.
Taču ir iespējams arī mīlēt laikam vienkārši atmiņas, tevi tajās un vel visu pārējo, kas nāk komplektā.
Jā, tās ir atmiņas, smaids, mazā laimīte par laimīti.
Nav viegli mīlēt to, ko vairs nav iespējams sasniegt, bet tik un tā ar laiku tu pierodi. Pierodi mīlēt neaizsniedzamo un spēlēties ar mazām kaislībiņām. 
Iespējams citiem šķistu, ka tas ir tā pat vien nelaimīgs stāsts, bet patiesībā tas ir laimīgāks par jebkuru citu. Jo nav ciešanu, nav ilgas, nav ...Ir tikai klusums un mīlestība.


Tā nav sūdzēšanās vai  naivas mīlestības "ciešanas". Tas ir atgādinājums man pašai, kā vēstule, par to cik ļoti neiespējams ir aizmirst cilvēku, kuru patiesi mīli.


Žetēm Severjan, forever your Skaidrīte